Blaumaņa dzīves nogale un atmiņas

Latviešu rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa mūžs ir bijis ļoti interesants un tajā pašā laikā lielākoties vienkāršā vidē. Tas arī ir iespaidojis gan rakstnieka darbus, gan ļaužu atmiņas par viņu. Arī mūsdienās par viņu vēl joprojām mēdz runāt un lasīt kā vienu no ekscentriskākajiem rakstniekiem. Par R. Blaumani un citiem rakstniekiem daudz runā interneta portāls http://www.credpro.kz/.

Lielāko savas dzīves daļu kā profesionāls rakstnieks Blaumanis pavadīja lauku mājās “Brakos”. 1908. gadā viņš tomēr pabeidza rakstīt savu pēdējo lugu “Sestdienas vakars”. Tajā pašā gadā rakstnieks smagi saslima un vairs neatlaba. Atkal bija uzliesmojusi tuberkuloze. Ar to rakstnieks bija slimojis arī agrāk, bet nepietika līdzekļu, lai ārstētos un līdz ar to pilnībā izveseļotos. Tomēr nevar arī teikt, ka neviens par šo problēmu nezināja un neko nedarīja. Ar Annas Brigaderes un Jāņa Rozentāla palīdzību nauda ziedojumu veidā tika iegūta no tautas. Blaumanis, draugu pavadīts, devās uz sanatoriju Somijā, bet bija jau par vēlu un viņu neizdevās vairs glābt. Rakstnieks nomira 1908. gada 4. septembrī. Blaumanis tika pārvests uz dzimteni un apglabāts Ērgļu kapos. Viņa darbi daudz lielāku popularitāti ieguva pēc rakstnieka nāves. Mūsdienās tiek uzvestas dažādas lugas, sevišķi “Nāves ēnā”, kas ir ļoti dramatiska novele un pilna ar pamācībām un dažādu cilvēku raksturu atspoguļojumiem un kā tie mainās, kad cīnās par izdzīvošanu. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka daudzi viņa darbi bija rakstīti lugu formā kā “No saldenās pudeles”, “Skroderdienas Silmačos”, “Indrāni”, “Ugunī”. Daļa no tiem ir spilgtas komēdijas formā, bet lielākā daļa ir drāmas.

Latvijas darba ļaudis Blaumani atceras kā ievērojamu rakstnieku – reālistu, lauku dzīves attēlotāju un cilvēku raksturu pazinēju. Viņa darbi, kā “Andriksons”, “Nāves ēnā”, “Indrāni”, “Purva bridējs, “Pazudušais dēls” un citi ir vērtīgs mantojums, ko rakstnieks atstājis. Vienlaikus tie kalpo arī par vēsturisku atspoguļojumu ar vairāk vai mazāk patiesiem personāžiem. Tagad Blaumaņa mājas ir pārveidotas par muzeju, ko var apceļot katrs interesents, redzēt galdu, uz kura tika rakstīti vairāki nu jau Latvijā aizvien pazīstami darbi. Līdz ar to daudzi literatūras cienītāji var ar pateicību apstāties pie Blaumaņa pieminekļa viņa iemīļotajos laukos, Ērgļu kapos, un ievilkt gaisu, lai sajustu to maģisko vietu un noti, kur izcilais latviešu rakstnieks smēlies enerģiju un spēku stāstīt visai Latvijas tautai par vienkāršām un skaidrām lietām. Tieši tās ir tās lietas un īpašības, kas liek aizdomāties Blaumaņa darbos. Nebūtu nepareizi teikt, ka mūsdienu vidē pietrūkst šo vienkāršo cilvēku, viegli uztveramo un skaidro cilvēku domu un darbu. Vienlaikus Blaumanim ir uzcelts arī piemineklis Rīgā, kā arī Jāņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs. Tas atrodas vietā, kur rakstnieks 1906.-1908. gadam īrēja istabu. Līdz ar to arī tur ir iespējams uzzināt papildus par rakstnieku un izprast viņa dzīves apstākļus vairāk nekā gadsimtu senā pagātnē.

Par Rūdolfa Blaumaņa personību varbūt nav pieejams tik daudz informācijas kā varbūt gribētos, bet Blaumani kā cilvēku un indivīdu var izprast caur viņa darbiem, kuros strāvo lauku skaidrums, vieglums un gaišums, no kura mūsdienās daudzi cilvēki noteikti varētu mācīties ieklausīties apkārtējā vidē un dabā. Blaumaņa noveles un lugas var atrast jebkurā sevis cienīgā bibliotēkā, savukārt doties uz mazo ciematu Latvijas laukos var doties jebkurā brīvdienā.

Atsauce uz tekstā izmantoto informāciju.